Perianālie dziedzeri suņiem — kad tas norāda uz alerģiju

Suns pēkšņi apsēžas uz dibena un sāk to vilkt pa paklāju vai grīdu — kā slidojot. Šo uzvedību Latvijā mīlīgi sauc par "dibena vilkšanu pa zemi", un tā gandrīz vienmēr ir viena un tā paša — perianālo dziedzeru problēmas. Otrs biežs simptoms — pastāvīga dibena laizīšana, dažreiz kopā ar nepatīkamu, zivju vai norūgušas eļļas smaku.

Daudzi domā, ka perianālie dziedzeri ir gremošanas vai zarnu problēma. Faktiski tie ir modificēti tauku dziedzeri — tātad, ādas struktūras — un to slimības ir dermatoloģiska joma. Šajā rakstā skaidrojam, kas ir perianālie dziedzeri, kāpēc daži suņi cieš no atkārtotām problēmām, kad situācija prasa ātru vetārsta iejaukšanos un kāpēc bieži vien aiz "perianālo problēmām" slēpjas neatpazīta alerģija.

Kas ir perianālie dziedzeri un kāda ir to funkcija

Perianālie dziedzeri ir divi mazi maisiņi, kas atrodas simetriski abās anālās atveres pusēs (aptuveni pulksten 4 un 8 pozīcijā, ja skaties uz aizmugurējo daļu). Katrs dziedzeris ir apmēram lazdas rieksta lielumā (mainās atkarībā no suņa izmēra) un savienots ar āru caur šauru kanālu, kas iztukšojas anālās atveres malā.

Iekšpusē tie ražo eļļainu, izteikti smakojošu sekrētu — no piena baltas krāsas līdz brūnzaļganam, gandrīz melnam. Bioloģiski šis sekrēts ir individuālais smaku "paraksts", ko suņi izmanto savstarpējai atpazīšanai (tāpēc suņi apsmarko viens otra dibenu — viņi lasa tur pieejamo informāciju).

Normālos apstākļos katras defekācijas laikā fēces iziejot spiediens uz dziedzeriem izspiež nelielu sekrēta daudzumu — tas notiek automātiski, bez īpašnieka uzmanības. Bet, ja kaut kas šo dabisko procesu izjauc, dziedzeri pārpildās, aizsprostojas un iekaisas.

Kāpēc perianālie dziedzeri kļūst par problēmu

Vairumam suņu perianālie dziedzeri visu mūžu funkcionē klusi, un īpašnieks par to pastāvēšanu pat nav dzirdējis. Bet daļai suņu regulāri rodas problēmas. Iemesli:

• Mīksti izkārnījumi — hroniska caureja vai mīksti izkārnījumi neveido pietiekamu spiedienu uz dziedzeriem, sekrēts uzkrājas.
• Alerģijas — tas ir nepietiekami novērtētais cēlonis. Atopiskais dermatīts un pārtikas alerģija izraisa dziedzeru izvadu iekaisumu, kas noved pie aizsprostojuma. Vienlaikus alerģiska nieze pastiprina dibena laizīšanu, kas maldīgi rada iespaidu, ka viss ir tikai dziedzeru problēma.
• Iedzimta anatomija — mazām šķirnēm (jorkšīra terjers, čivava, kokerspanieli), aptaukotiem suņiem, dažām lielām šķirnēm ar sabiezinātu sekrētu.
• Sekrēta viskozitāte — pārāk biezs sekrēts fiziski nespēj iziet caur šauro kanālu.
• Kustību trūkums — mazkustīgi suņi rada mazāku dabisko spiedienu.
• Uzturs — nepietiekams šķiedrvielu daudzums dod plūstošāku, mīkstāku fēču konsistenci.

Kaķiem perianālie dziedzeri arī ir, bet problēmas viņiem sastopamas ievērojami retāk — apmēram desmitkārt mazāk nekā suņiem.

Kāpēc tas ir dermatologa, ne "vienkārši vetārsta" tēma

Šis ir centrālais koncepts, kas ilgi tika izlaists. Perianālie dziedzeri ir modificēti apokrīnie tauku dziedzeri — anatomiski un funkcionāli tā ir ādas struktūra. Viss, kas iekaisina ādu — alerģijas, autoimūnas slimības, hormonālie traucējumi — spēj iekaisināt arī šos dziedzerus.

Praksē tas nozīmē: ja sunim ir atkārtotas perianālo dziedzeru problēmas (biežāk kā 2–3 reizes gadā), tas nav mehānisks jautājums, ko atrisina ar regulāru izspiešanu. Tas ir signāls, ka jāmeklē primārais cēlonis — un ļoti bieži tas ir atopiskais dermatīts vai pārtikas alerģija, kas vēl nav diagnosticēta.

Simptomi — no diskomforta līdz avārijas stāvoklim

Agrīnas pazīmes (aizsprostojums / iekaisums)

• Dibena vilkšana pa zemi — pa paklāju, grīdu vai zāli, sēdot uz priekškājām.
• Pastāvīga dibena laizīšana — pēkšņi, ilgi, ar redzamu uzmanību tieši aiz astes.
• Astes vēzēšana savādāk nekā parasti; astes turēšana zemāk vai piespiestai.
• Nepatīkama smaka — asa, zivjaina, dažreiz izplatās pa dzīvokli.
• Diskomforts sēžot — suns bieži maina pozu, izvairās sēst noteiktā virzienā.
• Grūtības ar defekāciju — piespiešanās, sāpes tualetes brīdī.

Vidēja smaguma pazīmes (dziedzera abscess)

Ja aizsprostojums nav atrisināts, iekaisums padziļinās, un veidojas abscess — pūžņu piepildīts iekapsulējums:

• Sāpīgs pietūkums anālās atveres tuvumā (viena vai abas puses).
• Redzams apsārtums ādā pie anālās atveres.
• Silta āda tajā rajonā.
• Sunim sāpes — spiedz, kad pieskaras, atsakās ļauties apskatei.
• Uzvedības izmaiņas — nemiers, apetītes zudums, apturēta rotaļa.

Avārija (abscesa plīsums)

Ja abscess netiek ārstēts, tas plīst caur ādu — parasti tuvu anālajai atverei. Pazīmes:

• Atvērta brūce ar asiņu, pūžņu izdalījumiem.
• Spēcīga smaka.
• Redzama caurule vai fistula ādā.
• Iespējama temperatūra, apātija.

Šis ir tās pašas dienas vizītes iemesls — nepieciešama brūces attīrīšana, antibiotiku terapija un dažreiz ķirurģiska iejaukšanās. Nekad negaidi "vai pāries pats".

Kā vetārsts risina perianālo dziedzeru problēmu

Manuālā izspiešana

Standarts pirmajam solim — vetārsts (vai apmācīts groomeris) izspiež aizsprostojušos dziedzerus. Divas tehnikas:

• Ārējā izspiešana — spiediens no ārpuses caur ādu; ātrāka, mazāk aizskaroša, bet ne vienmēr pilnīga.
• Iekšējā izspiešana — caur taisno zarnu ar cimdotu pirkstu; precīzāka, pilnīgāka, bet mīlulim mazāk patīkama.

Suņiem ar biežām problēmām veterinārārsts var mācīt izspiešanu arī īpašniekam, taču biežāk to iesaka atstāt profesionāļa rokās — nepareiza tehnika var traumēt dziedzeri un radīt turpmākus iekaisumus.

Iekaisuma un infekcijas ārstēšana

Ja dziedzeris jau iekaisis:

• Vietēja iekaisuma un antibakteriāla terapija — dziedzera skalošana ar antiseptisku šķīdumu, vietēju antibiotiku ievadīšana.
• Sistēmiskas antibiotikas — abscesa vai plīsuma gadījumā, balstoties uz uzsējuma rezultātiem, ja iespējams.
• Pretsāpju līdzekļi — īpaši, ja mīlulis kavējas ēst vai pārvietoties.
• Elizabetes apkakle — brūces vai laizīšanas kontrolei.

Ķirurģiska iejaukšanās

Atsevišķi, smagi vai ļoti bieži atkārtoti gadījumi var prasīt dziedzeru ķirurģisku izņemšanu (anālā sakulektomija). Tas nav pirmās izvēles risinājums — operācija tehniski sarežģīta (tuvu svarīgiem nerviem, kas kontrolē anālās atveres funkciju), un iespējamas komplikācijas. Bet, kad dziedzeri pastāvīgi ir bojāti vai kad ir aizdomas par jaunveidojumu, tā ir vienīgā efektīvā izeja.

Kad "perianālais" ir tikai simptoms — alerģijas signāls

Ja sunim gada laikā:

• Ir bijušas 3 vai vairāk perianālo dziedzeru izspiešanas vai iekaisumi;
• Vai perianālās problēmas kombinējas ar ķepu laizīšanu, ausu iekaisumu, vēdera apsārtumu, sejas kasīšanu;
• Vai perianālās problēmas sezonāli atgriežas vasarā vai pēc noteikta ēdiena;

...tad problēma nav tikai lokālā. Šie modeļi ir raksturīgi alerģiskai izcelsmei, un tikai lokāla ārstēšana (izspiešana + antibiotikas) apturēs simptomu tikai uz laiku. Dermatologa pieeja šeit ir sistēmiska:

• Alerģiskās izcelsmes izmeklēšana (eliminācijas diēta, alergēnu panelis, klīniskais novērtējums).
• Vispārējā ādas stāvokļa izvērtēšana, kas parasti atklāj citas alerģijas pazīmes, ko īpašnieks nebija saistījis.
• Ilgtermiņa alerģijas pārvaldības plāns, kas paralēli atrisina arī perianālās problēmas.

Kā mazināt risku ikdienā

Uzturs un šķiedrvielas

Cietāki, formēti izkārnījumi rada spēcīgāku dabisko spiedienu uz dziedzeriem. Suņiem ar tendenci uz perianālo dziedzeru problēmām veterinārārsts var ieteikt uzturu ar paaugstinātu šķiedrvielu saturu. Iespējas:

• Speciāla veterinārā high-fibre diēta.
• Regulāra barības papildināšana ar šķiedrvielām — vārīta ķirbja biezenis (bez pievienota cukura), speciāli šķiedrvielu papildinājumi.
• Piemērotu produktu klāstu skati veterinārās aptiekas ādas sadaļā.

Svara kontrole

Aptaukošanās ir viens no biežākajiem perianālo dziedzeru problēmu veicinātājfaktoriem. Tauku uzkrāšanās anālās atveres tuvumā maina dziedzera pozīciju un traucē dabiskajam iztukšošanās mehānismam. Optimāla ķermeņa masa ir tiešā profilakse.

Regulāra kustība

Aktīvs dzīvesveids uztur zarnu darbību, nodrošina regulāras un formētas fekālijas — un tādējādi arī regulāru dziedzeru dabisko iztukšošanos.

Novērošana

Nezaudē no acu skata aizmugurējo daļu. Vienreiz mēnesī ielūkojies anālās atveres tuvumā — pārbaudi, vai nav apsārtuma, pietūkuma vai vaidoša izteka. Agrīna problēma reaģē uz vienkāršu izspiešanu; palaista beigsies ar abscesu vai fistulu.

Kad steidzami pie vetārsta

• Sāpīgs pietūkums anālās atveres tuvumā — abscesa aizdomas.
• Atvērta brūce vai izplūde pie dibena — plīsuma pazīmes.
• Suns atsakās ēst vai apturēta aktivitāte kopā ar dibena problēmām — sistēmiska iesaiste.
• Temperatūra.
• Asinis fekālijās vai anālās atveres tuvumā.
• Jaunveidojums vai mezgls, kas nav bijis — īpaši nedzimusi vai vecāki suņi (perianālo dziedzeru adenokarcinoma ir rets, bet iespējams stāvoklis, kas prasa agrīnu diagnostiku).

Kopsavilkums

Perianālie dziedzeri ir modificēti ādas dziedzeri, un to problēmas dermatoloģijā skata tāpat kā jebkuru citu ādas iekaisumu — meklējot cēloni, ne tikai novēršot simptomus. Vienreizēju dibena vilkšanu pa zemi var atrisināt vetārsta izspiešana un neliela uzmanība uzturam. Bet atkārtotas perianālo dziedzeru problēmas gandrīz vienmēr ir signāls uz dziļāku primāro cēloni — visbiežāk alerģiju, kas vēl nav diagnosticēta.

Mūsu klīnikā Āgenskalnā šie gadījumi tiek vērtēti kompleksi — Dr. Elizabete Graudupe iedziļinās, kāpēc atkārtojas, ne tikai apstādina konkrēto epizodi.

Turpini lasīt veselības sadaļā. Saistīti raksti:

• Kad vajag veterinārārstu-dermatologu?
• Kāpēc mīlulis pastāvīgi kasās
• Pārtikas alerģija suņiem un kaķiem
• Suņa apkope mājās — nagi, ausis, kažoks